Rīgas pilī svētdien svinīgā ceremonijā otrā Valstiskuma balva piešķirta mūžībā aizgājušajam latviešu dzejniekam, atdzejotājam un publicistam Knutam Skujeniekam, godinot viņa valstisko stāju un mūža darbu latviešu literatūrā, informēja Valsts prezidenta kancelejas Mediju centra vadītāja Justīne Deičmane.
Uzrunājot klātesošos, Valstiskuma balvas patrons Valsts prezidents Egils Levits uzsvēra, ka Latvijas pamats ir latviešu kultūra. Viņa ieskatā, latviešu nācija radās no gadsimtiem ilgas kultūrtelpas konsolidācijas teritorijā, kas lielā mērā sakrīt ar mūsdienu Latvijas robežām.
Prezidents akcentēja, ka attīstoties drukātajam vārdam, nostiprinājās arī latviešu kultūras atmiņa. Pēc Levita paustā, šis process nenotika hermētiski noslēgtā vidē. Kristietības un apgaismības globālo ideju izplatītāji padarīja latviešu kultūru zināmā mērā līdzīgu arī citām Eiropas kultūrām, kas veidojās tajā pašā laikā, tajos pašos gadsimtos.
Tāpat valsts pirmā persona uzsvēra, ka latviešu kultūrā vēsturiski ir bijusi iekodēta brīvības ideja. To 18.gadsimtā pamanīja vācu filozofs Gotfrīds Herders, kurš piecus gadus dzīvoja un strādāja Rīgā. Prezidents norādīja, ka Herders bija viens no celmlaužiem modernajai izpratnei par kultūras un nācijas attiecībām. Pētot latviešu mutvārdu kultūras pieminekli – tautasdziesmas, viņš formulēja arī savu kritisko attieksmi pret dzimtbūšanu pastāvēšanu.
“Caur kulturālu emancipāciju latvieši 19.gadsimta otrajā pusē nonāca līdz noteiktām politiskām prasībām – vispirms sociāla taisnīguma, tad pēc autonomijas un vēlāk pēc savas valsts. Un zīmīgi, ka Latvijas valsts de facto likvidēšana 1940.gadā aizsākās tieši ar padomju okupācijas režīma īstenoto latviešu kultūras aizliegšanu, cenzēšanu un kultūras elites iznīcināšanu,” pauda Levits.
Viņš akcentēja, ka pēc Otrā pasaules kara latviešu kultūra saturēja kopā un spēcināja latviešu trimdu. Valsts prezidenta ieskatā, trimda turpināja pirmskara latviešu kultūras tradīcijas un attīstīja tās tālāk, piemērojot arī modernajam laikmetam, bet Latvijā astoņdesmito gadu beigās “pacēlās radošās inteliģences balss, protestējot pret Latvijas dabas sagandēšanu un latviešu valodas diskrimināciju, kas kļuva par Atmodas iezvanītāju un pārauga neatkarības atjaunošanas tautas kustībā”.
Levits uzsvēra, ka Latvijas valsts gan dzima, gan turpina pastāvēt latviešu kultūras un tajā iesakņotās latviešu nācijas dēļ. Pēc prezidenta paustā, šī cēloņsakarība, kas pamato ceļu no kultūras uz nāciju, no nācijas uz valsti, ir atzīta konstitucionālajās tiesībās. Viņš arīdzan norādīja, ka kopš 2014.gada kultūras un valsts sasaiste ir nostiprināta Satversmes ievadā, līdz ar to Latvijas valstij ir dots uzdevums, kas vienlaikus ir arī iemesls, kādēļ tā pastāv, – nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem, proti, mūžīgi.
Prezidents vērsa uzmanību, ka jebkura nacionāla valsts uzskata par pienākumu nodrošināt, ka tās pastāvīgie iedzīvotāji apgūst nacionālās kultūras minimumu. Levita ieskatā, tas nozīmē mācīt saprast savu piederību un valstiskuma būtību.
“Mūsdienīgai izglītībai ir jāpalīdz apjēgt gan to, kas mūsu kultūrtelpu politiski vieno ar citām kultūrām, ar citām nācijām, gan robežas, kas mūs atšķir no citām kultūrtelpām. Ar šādu salīdzināšanos un nacionālās kultūras aptveršanu mēs piešķiļam enerģiju savai pilsoniskuma apziņai,” uzsvēra valsts pirmā persona.
Viņa ieskatā, kultūras un pilsoniskuma sasaisti nacionālā valstī demonstrē daudzu valstu, tostarp arī Latvijas, naturalizācijas politika. Tā, pēc prezidenta paustā, paredz, ka jebkuram topošajam pilsonim ir jāapgūst nācijas kultūras minimums. Levits norādīja, ka tas aptver valodas prasmi, zināmu orientēšanos nācijas vēsturē un kultūrā.
Šis minimums ir ieejas karte, kas ļauj jaunajam pilsonim iekļauties sabiedrībā. Un es uzskatu, lai labāk sasniegtu šo mērķi, šis likumā noteiktais prasību līmenis būtu jāpaaugstina. Tas patlaban, manuprāt, ir par zemu. Tādējādi kultūra ir ne tikai nacionālas, bet arī demokrātiskas valsts pamats. Spēcīga demokrātija pastāv, oriģinālas un sociāli ietekmīgas idejas dzimst vietās, kur ir radošā un izteiksmes brīvība. Tur ir nepieciešami profesionāli un no slēptām ietekmēm brīvi mediji, kas sabiedrības kopējo vērtību ietvaros nodrošina plurālismu,” atzīmēja Levits.
Valsts prezidents arīdzan norādīja, ka demokrātijai ir nepieciešama kultūrtelpa, kas piedāvā forumu ideju sāncensībai. Prezidenta ieskatā, tas kultūru neizbēgami pietuvina politikai. Pēc viņa paustā, būtībā demokrātija tikai tad ir nobriedusi, ja cilvēki spēj un nevairās kvalitatīvi diskutēt par politiskiem jautājumiem, spriest par valsti. Levits akcentēja, ka tieši brīvā, spontānā un pat haotiskā ideju apritē slēpjas demokrātijas spēks.
“21.gadsimtā, kad nacionālās valstis konkurē globālajā arēnā, kultūra kļūst par nozīmīgu, stratēģisku jomu. Mēs esam liecinieki tam, ka autokrātiskas sistēmas aizvien agresīvāk izaicina Rietumu demokrātiskās kultūras. Krievija iebruka Ukrainā, arī lai iznīcinātu tās nacionālo un demokrātisko kultūru. Mūsu kultūrtelpa ir daļa no šīs “civilizāciju sadursmes”. Un tas uzliek lielu atbildību arī Latvijas kultūras cilvēkiem aizsargāt Latvijas demokrātiju, tostarp arī no politiskā naivuma,” uzsvēra prezidents.
Levits atzīmēja, ka ideju aprite kultūrtelpā strādā kā paškoriģējoša sistēma, tā ietekmē nācijas kopējās vērtības un rīcību. Pēc prezidenta paustā, tā nodrošina pārmaiņu iespējas pat vienas paaudzes ietvaros.
Viņa ieskatā, padomju okupācijas režīms pirmo pēckara inteliģences paaudzi centās pārkalt par sev uzticamiem “dvēseļu inženieriem”, taču “tas atdūrās pret brīvām un drosmīgām personībām”. Prezidents uzsvēra, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, jo īpaši dzejā, šī paaudze radīja pagriezienu latviešu kultūras un sabiedrības atjaunotnes virzienā.
“Tas ļāva latviešu nacionālajai idejai uzkrāt spēku.Skujenieks un viņa līdzgaitnieku paaudze tam bija spilgts apliecinājums. Šis spēks neapsīka, bet kļuva varenāks. Tas diedzēja Atmodas asnus. Un es vēlreiz atkārtoju – tā ir kultūras darbinieku īpaša atbildība un pienākums pret Latvijas valsti,” noslēgumā sacīja valsts pirmā persona.